Dzirkstoša un pozitīva – tāda ir Anete Ašmane, pat tad, ja runā par kultūrpolitiku vai sabiedrības šķelšanos. Anete pārzina mūzikas vidi Latvijā no visām pusēm, viņas viedoklis ir svaigs un aktuāls, tādēļ tajā ir vērts ieklausīties.
– Mūzikas jomā tev iezīmēts diezgan
plašs darbības lauks, esi mūzikas žurnāliste un projektu vadītāja,
vienlaikus arī komponiste un, šķiet, arī pianiste. Kas ir tas aktuālais, pie kā
strādā šobrīd?
Man laikam vienmēr ir bijušas aktuālas daudzas
lietas, neesmu gribējusi koncentrēties uz kādu vienu, jo mani interesē
dažādība. Šobrīd pamatdarba vietas ir Emīla Dārziņa mūzikas skola, kur esmu
projektu vadītāja, un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, kur esmu
redaktore. Ir arī žurnālistika, jau vairāk nekā septiņus gadus esmu žurnālā
“Mūzikas saule”. Fragmentāri piecus gadus esmu arī Latvijas Radio 3 Klasika,
kur no novembra ir pašai savs raidījums par džezu, tad tā tagad ir iknedēļas
aktualitāte manā dzīve. Protams, ir vēl dažādi pasākumi, ko vadu, un citas
lietas mūzikas sfērā. Bet klavieru spēlēšana gan ir atlikta malā. Kaut arī man
šajā jomā ir augstākā izglītība, klavieres vairāk paliek Ziemassvētkiem un
mājas muzicēšanai.
– Tevis pieminētā “Mūzikas saule” ir
visilgāk iznākušais mūzikas žurnāls Latvijas vēsturē. Kas tevi saista šajā
žurnālistikas jomā?
Pirms vēl sāku studēt muzikoloģiju, zināju, ka
vēlos strādāt mūzikas žurnālistikā, un Mūzikas akadēmija bija vienīgā vieta,
kur studēt ko tamlīdzīgu. Jau 1. kursā pieteicos darbā žurnālā “Mūzikas saule”.
Tas ir vienīgais izdevums Latvijā, kas iznāk kopš 2000. gada un pievēršas
dažādu žanru mūzikai, ne tikai klasiskajai un džezam, bet arī populārajai un
alternatīvajai mūzikai.
Ar žurnālistiku es nodarbojos tādēļ, ka man patīk
un interesē cilvēki. Man ir arī tā priekšrocība, ka gandrīz visos gadījumos
varu izvēlēties, ko intervēt. Es varu satikties ar cilvēkiem un runāt ne tikai
par ikdienas aktualitātēm, bet atklāt viņus dziļāk, pamatīgāk. Ir intervijas,
pēc kurām izeju ārā un saprotu – jā, šādu sarunu dēļ es to daru!
Visu interviju lasiet 14.janvāra “Zemgales Ziņās”
Foto: Jānis Porietis un no personīgā arhīva
Pievieno komentāru