Mākslinieks gleznu nevar tikai izdomāt

Jūlijā Jelgavas Sv.Trīsvienības baznīcas torņa izstāžu zālē skatāma Lolitas Zikmanes gleznu izstāde, kas veltīta mākslinieces astoņdesmitajai jubilejai. Viņa vienmēr bijusi uzticīga mākslas aicinājumam un glezno vēl aizvien. Mākslinieces darbos vērojams dzīves prieks, cieņa pret dabu un cilvēku, kā arī unikāla lielās pasaules un mazo detaļu saspēle.

Jums pieder garš un, ceru, arī gleznaini skaists mūžs, tādēļ jautāšu – kā jūtaties 21. gadsimta 21. gadā?

Izstādes aprakstā es jau minēju, ka varbūt man ir tikai astoņdesmit. Pilnīgi neticas! Dzīve, no vienas puses, pagājusi kā viena diena, no otras, tā bijusi ļoti gara. Tādēļ es nezinu, kā uz to skatīties. Zinu tik, ka gribas dzīvot vēl.

Pamanīju, ka jūs, trīs māsas, visas esat dzimušas kara laikā, tomēr esat gaišas mākslinieces. Kāda bija jūsu bērnība?

Kā jau visiem kara laika bērniem, tā nebija viegla. Ar vecāko māsu esam dzimušas Rīgā, un tad vecāki, bēgdami no kaut kā, toreiz jau bija daudz, no kā bēgt, pārcēlās uz Talsu rajonu. Esam dzīvojuši dažādās mājās, pašiem savu nekad nav bijis. Bērnība nebija viegla, bet mēs jau daudz ko nezinājām, nevarējām izvērtēt, kāda ir viegla un kāda grūta bērnība.

Tas, ka esam mākslinieces, ir liels tēta nopelns. Mēs zīmējām jau agrā bērnībā, atceros, tētis no kaut kur dabūta papīra uztaisīja burtnīcas, kurās zīmējām. Dzīvojām ļoti nabadzīgi, un tomēr, kad ar māsu beidzām septiņgadīgo skolu, tētis aizveda mūs uz Rīgu un ielika lietišķās mākslas vidusskolā. Vēlāk tur iestājās arī jaunākā māsa. Arī tur mums negāja viegli. Kad pabeidzu skolu, iestājos Mākslas akadēmijā.

Gāja grūti, bet tomēr turpinājāt studēt mākslu un esat veltījusi tai visu savu dzīvi. Kaut kas tātad pie tās saistīja. Vai atceraties – kas?

Grūti pateikt. Man citas domas nemaz nebija. Vidusskolā mācījos tēlniecības nodaļā, kas negāja pie sirds, vislabāk man veicās zīmēšana, tāpēc akadēmijā iestājos grafikas nodaļā.

Tagad darbnīcā kārtoju vecos zīmējumus, skatos un domāju. Kad zīmē vai glezno, tad ne par ko citu nedomā, uzreiz tikai par to. Par līnijām, gaismēnām, krāsu attiecībām, domā tikai par darbu. Varbūt tas mani saistīja.

Foto: Ruslans Antropovs. Visu interviju lasiet 8.jūlija “Zemgales Ziņās”

Pievieno komentāru

Kultūra un izklaide

Uz zz.lv pilno versiju