Improvizācija ir galvenais

Jelgavnieks Elvis Lintiņš ir mūziķis, kurš nevarētu sevi iedomāties nevienā citā profesijā. Viņš mūzikā visaugstāk vērtē iespēju improvizēt un ļaut savam klausītājam justies mierīgi un viegli. Apguvis klavierspēli, Elvis pamazām mācās arī sava tēta (Gundara Lintiņa) instrumentu – bungas.

– Kā tas nākas, ka vispirms esi taustiņinstrumentālists, nevis bundzinieks?

Es pats to neesmu izvēlējies. Agrā bērnībā ģimene izdarīja izvēli manā vietā, sāku mācīties klavieres aptuveni sešu gadu vecumā. Protams, sākumā gāja kā pa klintīm un akmeņiem, īsti negribēju mācīties, bet tagad man patīk, esmu ļoti apmierināts. Klavieres man devušas ļoti daudz. Manuprāt, tas ir viens no svarīgākajiem instrumentiem, viss sākas ar klavierēm, it īpaši mūsdienās.

Es nevaru iztēloties labāku dzīvi par mūziku. Pats varu izvēlēties savu grafiku, ar ko un kad spēlēju, ko mācos. Mūzika man rada neaprakstāmas sajūtas, spēlējot un mēģinot kopā ar citiem mūziķiem, īpaši tad, ja notiek improvizēšana, bieži vien nonākam tādā kā nirvānā. Šo sajūtu grūti ietērpt vārdos, tā ir jāpiedzīvo.

– Kā tavā dzīvē ienāca džezs?

Mācoties Jelgavas Mūzikas skolā, bija tāda brīnišķīga iespēja spēlēt pie Raita Ašmaņa bigbendā. Spēlēju tur pāris gadus no aptuveni divpadsmit gadu vecuma, tā bija ļoti laba pieredze. Arī mans tētis ļoti ietekmējis šo ceļu, viņam bija plaša interese par džeza mūziku un improvizāciju. Kad aizbraucu uz Rīgas Doma kora skolas 4. kursa eksāmenu, pirmo reizi izdzirdēju, kā jaunieši spēlē džezu. Man uzreiz iepatikās viss, gan atmosfēra, gan sajūtas, ko tur piedzīvoju. Tas nebija klasiskais eksāmens, kur kāds uz klavierēm spēlē Šopēnu vai Bahu, manā priekšā bija īsta grupa, un tas ļoti uzrunāja.

Foto: Iveta Pavziniuka un no personīgā albuma. Visu interviju var izlasīt 1.jūlija “Zemgales Ziņās”.

Pievieno komentāru

Kultūra un izklaide

Uz zz.lv pilno versiju