Starp Čīli un Latviju

Jelgavniece Ilze Maldupa ar čīlieti Serhio Uribi (pilnajā vārdā Sergio Andrés Uribe Espinoza) iepazinās vairāk nekā pirms desmit gadiem kādā konferencē Kanādā. Abus vieno profesija – gan Serhio, gan Ilze ir zobārstniecības docētāji un pētnieki. Pēc septiņarpus nodzīvotiem gadiem Čīlē Ilze ar vīru un meitām Lauru un Laimu ir pārvākušies uz Jelgavu.

– Kā iepazināties?
Ilze: Iepazināmies kā kolēģi konferencē Toronto 2008. gadā. Mums sakrita domāšanas veids. Serhio bija daudz lielāka pieredze, un es no viņa mācījos. Sākumā mēs ļoti minimāli sarakstījāmies e-pastos, kā jau starptautiski kolēģi.
2010. gadā bija kongress Barselonā un viņam bija iespēja divas dienas aizbraukt uz Latviju. Ļoti īss laiks, bet Serhio gribēja. Man jau šķita aizdomīgi – divas dienas parasti ir par maz ceļošanai, un, ja lido uz Latviju uz divām dienām, tad interese ir liela. Neko daudz nedomāju un noorganizēju ekskursiju kā jau ārzemju viesim. Izbraukājām Daugavas lokus, bijām Rundāles pilī. Maksimāli izmantojām laiku ekskursijai. 
Tad Serhio aizbrauca, un es sapratu, ka kaut kā sāk pietrūkt. (Smejas.) Pēc tam viņš aicināja uz Čīli, bet toreiz tas nešķita iespējami – ļoti tālu un dārgi. 
Man bija doktorantūras stipendija, un izdomāju pēdējo stipendiju iztērēt ceļojumam uz Čīli. Tā es arī aizbraucu. Pēc tam Serhio 2012. gada februārī atlidoja uz Latviju un bildināja mani. Tad es teicu: ja jābrauc uz Čīli, viņam jāapprec mani. Apprecējāmies jūlijā.

– Cik ilgi dzīvojāt Čīlē?
Ilze: Sanāk septiņi ar pusi gadi, bet daudz ceļojām. Es nekad nesaku “nekad”. Man bērnībā iemācīja, ka dzīvē neko nevar zināt. Taču tas, ka man varētu būt vīrs ārzemnieks un es varētu braukt uz citu valsti, nu tiešām nekad neienāca prātā. Laikam liktenis piespēlēja man būt ne tikai kaut kur citur, bet otrā pasaules galā. Čīle ir viena no tālākajām vietām, kur no Latvijas var aizbraukt, līdzīgi kā Austrālija.

Visu rakstu lasiet 30.jūlija “Zemgales Ziņās”

Foto: no personīgā arhīva

Pievieno komentāru

Dzīvesstils

Uz zz.lv pilno versiju