No baznīcas uz baznīcu – Ugālē, Puzē un Popē

Divas naktis viesu namā Cirpstenē (vien pāris kilometru no Ventspils) liek apdomāt, ko labu varētu aplūkot, esot šajā pusē. Pilsēta un tās piedāvātās izklaides šoreiz nevilina, gribas tādu kārtīgu pārgājienu. Tā nu dienā, kad ierodamies Ventspilī, izkāpju ātrāk – pieturā Ugālē, lai vispirms dotos uzmest aci Ugāles luterāņu baznīcai, kura, starp citu, slavena ar Latvijā vecākajām ērģelēm (1697–1701). Baznīcas mūra ēka celta 1694. gadā. Tas ir Kurzemes novadam raksturīgs dievnams ar masīvu torni un altārgalā piebūvētu sakristeju. Pēc tam ar nelielu loku cauri Ugālei plānoju doties Puzes un pēc tam Popes virzienā.

Informācija par pagastu liecina, ka rakstītajos avotos Ugāle kā apdzīvota vieta pirmoreiz minēta 1253. gadā Kursas dalīšanas dokumentā. Zemi, kur tagad atrodas Ugāle, savā laikā pārvaldīja baronu Bēru dzimta. Baronam Ugālē bijusi medību muiža, kā arī vairākas ražotnes – kokzāģētava, spirta dedzinātava, vīna darītava, kā arī pie Engures upes uzceltajās Ugāles dzirnavās bez ierastajiem graudu malšanas darbiem attīstījās vilnas kāršanas un malkas zāģēšanas ražotnes. Jauns attīstības posms Ugālei aizsākās ar Ventspils–Tukuma dzelzceļa līnijas atklāšanu 1884. gadā. Netālu no dzelzceļa stacijas tika uzcelta zāģētava, un ap dzelzceļa staciju izveidojās jauns centrs ar dzīvojamām mājām, veikalu, viesnīcu un vēlāk arī pasta ēku.

Mani plāni raitam soļojumam pa vietējo ceļu pamainās jau turpat Ugālē, jo ieraugu norādi uz pilskalnu un dabas taku. Rīts ir skaists, brīžam spīd saule un vītero putni – man pat divreiz nav jāpadomā, ka nemaz nezinu, vai taka ir īsa vai gara, kad esmu jau izlēmusi izmest līkumiņu pa to. Pēc tam vēl ilgi priecājos par savu lēmumu. Taka nav gara, un nezin kādus piedzīvojumus tur nepieredzu, taču, paejot pa to vien nelielu gabalu, izdzirdu bļaustāmies dzeni un, protams, sāku lūkoties, kurā kokā tas ielaidies. Izrādās – bļāvējs ir dzeņu bērniņš, kas, izbāzis galvu no dobuma, demonstrē savu panka frizūru un bļauj kā traks. Ne jau katru dienu redzi mazos dzenēnus, tāpēc vien bija vērts nogriezties Ugāles dabas takā. Bet taka patīkama, starp citu.

Cauri alejām

Jau pēc tam varu secināt, ka šis pārgājiena maršruts (ja atskaita tā beigas gar šosejas malu) ir viens no skaistākajiem, pa kuru iets, un viens no iemesliem ir burvīgās alejas. Viena no burvīgākajām ir Puzeniekos (tas ir ciems Puzes pagastā), kam sanāk doties cauri ceļā uz Puzes baznīcu, ko esmu ielikusi kartē kā vienu no starppunktiem.

Apdzīvotā vieta izveidojusies pie bijušās Puzenieku muižas (Pussenecken) centra. Muiža 1640. gadā tika atdalīta no Puzes un no tā laika līdz 1842. gadam piederēja Mirbahu dzimtai. No 1854. gada muižas īpašnieks bija Oskars fon Grothuss, vēlāk viņa dēls Kuno fon Grothuss. No 1893. līdz 1895. gadam Puzenieku muižā par mājskolotāju strādāja toreizējais teoloģijas students Andrievs Niedra. Šeit viņš nostrādā divus gadus un par Puzeniekos pavadīto laiku uzraksta romānu “Līdumu dūmos”. Savukārt 1895. gada vasaru šeit pavadījis Janis Rozentāls, gleznojot muižas īpašnieka un viņa meitas Kerijas ģīmetnes. Puzeniekos ir vēl kāds īpašs objekts – “Zaļais pumpis” – namiņā atrodas trīs metrus dziļa avotaka, aptuveni 150 gadu veca. Savukārt Puzes–Puzenieku aleja stādīta 17. gadsimtā brāļu Mirbahu draudzībai. Bet citādi – jauka apdzīvota vieta, kurā vasaras sākumā viss zaļo un zied, garāmejot var ielūkoties sakoptos pagalmos un saimniecībās.

Vēstures fakti par pagastu liecina, ka Puze tulkojumā no lībiešu valodas nozīmē – svēts ūdens. Puzes pagasts 30. gados sadalīts vairākās apdzīvotās vietās jeb ciematiņos – Stikli, Līcnieki, Ameļi, Dūmciems, Rūmciems, Vecfabriķs, Trēbeciems, Dandzīšciems, Pāpciems, Viecišciems, Nīcciems, Upmaļciems, Bučciems, Dzirciems, Modes, Puze, Puzenieki.
Puze hronikās minēta jau 1220. gadā, senākā zināmā apmetnes vieta ir atradusies Puzes pilskalnā, netālu no Ķesteru mājām. Spriežot pēc Unkartu māju celtniecības, šo apvidu apdzīvojuši lībieši, tad nākuši kurši. Pie Puzes ezera atrodas Laivas valks, kas senatnē pirmajiem iedzīvotājiem kalpojis laivas ceļam uz Puzes ezeru.

Puzes baznīca celta no 1690. līdz 1692. gadam Puzes muižas īpašnieka Emeriha fon Mirbaha laikā.
Dievnamu 1692. gadā iesvēta mācītājs Johanss Gampers. 1804. gadā pēc ugunsgrēka postījumiem tā tornis ticis uzcelts zemāks, kāds tas redzams šodien.

Ceļš līdz Puzes baznīcai man bija visnotaļ saprotams un nebija šaubu, ka normāli aizejams, bet par tālāko vairs neesmu tik droša. Ne pārāk vēlos tik garu gabalu soļot gar lielo ceļu, tāpēc kartē izvēlos nomaļāku maršrutu, kas ved gar Puzes ezera otru pusi. Atminoties iepriekš pieredzētos piedzīvojumus ar “Google Maps”, kas var rādīt skaistu ceļu vietā, kur kādreiz, iespējams, bijusi taciņa, nojaušu, ka mazliet arī riskēju. Bet kas gan ir pārgājiens bez piedzīvojumiem!

Puzes pagasta dienvidrietumos, pa kreisi no autoceļa Ventspils–Rīga, atrodas Puzes ezers – viens no dziļākajiem Latvijā. Ezers pilnībā atrodas Puzes pagastā, bet tā rietumu krasts veido robežu ar Ugāles pagastu. Krasta līnijas kopgarums ir 11,8 kilometri. Vietā, kur ceļš pienāk ezeram vistuvāk, pamēģinu arī tikt līdz tā krastam. Līdz ūdenim nokļūt gan neizdodas, jo krasts ir gana aizaudzis, un gluži nobristies, zinot, ka priekšā vēl pietiekami daudz kilometru, arī negribas.

Tālāk mani sagaida tas, ko varēja jau paredzēt. Iemetu aci kartē, kur skaidri redzams, ka jānogriežas pa labi, taču ceļa vietā tur – līdz acīm aizaugusi elektrolīnija. Kartē rādās vēl vairāki iespējamie ceļi, pa kuriem varētu doties, tāpēc pagaidām vēl nesatraucos un dodos tik uz priekšu. Diemžēl pēc kāda laika ceļš mežā vienkārši izbeidzas. Var nojaust, ka kādreiz tur bijis kāds meža ceļš, bet tagad vien aizaugusi maza taciņa. Iet atpakaļ negribas, jo sanāktu soļot pamatīgu līkumu daudzu kilometru garumā, tāpēc uzņemu vien virzienu, cik noprotams, lielāka ceļa virzienā un brienu pa mežu.

Gar mazmājiņu svešā dārzā

Drīz vien man priekšā, par laimi, pārlecams, grāvis, kuru šķērsojusi sadzirdu attāli skanam zāles pļāvēju (tātad kādai mājai te jābūt). Pēc brītiņa caur krūmiem līdz viduklim gar šķūnīšiem neveikli ieklumburoju kādas saimniecības teritorijā. Piesardzīgi lūkojos apkārt, jo apzinos, ka no jebkura stūra man pretī var mesties kāds suns. Tomēr suņu nav, bet es nonāku glīti iekoptā pagalmā. Galvā jau saceru taisnošanās, runu, ka nevēlējos bez atļaujas ielauzties svešā īpašumā, brīdi pagrozos pagalma vidū, vēloties atvainoties saimniekiem, bet nevienu tā arī nemanu un dodos iebrauktuves un ceļa virzienā. Mazliet ironiski, bet uz vārtiem lepns “ķieģelis” ar uzrakstu “privātīpašums” – manā gadījumā ar brīdinājumu tā kā mazliet par vēlu.

Šis bija nervus kutinošākais piedzīvojums manā pārgājienā. Tālāk jau viss kā pa diedziņu – iznāku uz grantēta ceļa, tad pēc vairākiem kilometriem uz asfaltēta un vēlāk jau uz lielās Rīga–Ventspils šosejas un uzņemu kursu uz Popes muižu. Pa ceļam piesēžu pie glītās Popes baznīcas (šis pārgājiens sanācis tāds baznīcām bagāts). Popes luterāņu baznīca celta 1771. gadā, bet pēc baroneses Luīzes Šarlotes fon Bēras pavēles sāktā pārbūve beidzās 1786.gadā.

Lai gan Popē esmu bijusi, pie tajā esošās baznīcas un muižas gan nekad, tāpēc ir zināms pārsteigums par to glītumu. Kopš 16. gadsimta Popes muiža piederējusi ietekmīgajai Kurzemes baronu fon Bēru (von Behr) dzimtai. Muižas robežās vēsturiski ietilpusi arī Ance un Rinda, kā arī Pize jeb Miķeļtornis ar piekrastes ciemiem Lielirbi un Lūžņu. Taču muižas saimnieciskais centrs un centrālā apbūve atradās Popes kalnā. Popes muižas centrālo apbūvi veido 17. gadsimta vidū veidotā muižas kungu māja, kurā kopš 1941. gada atrodas Popes pamatskola.

Pēc Popes apskates turpinu ceļu Ventspils virzienā, gaidot, kad man atbrauks pakaļ no Ventspils. Tā tieku gandrīz līdz Platenes purvam. Apmēram sešās stundās noieti 35 kilometri. Tie bijuši tiešām interesanti un kārtējo reizi ierādījuši, cik aizraujoši ir šādi pārgājieni pa Latvijas lauku ceļiem un takām. Nākamajā dienā paredzēts no Cirpstenes doties uz Užavas bāku, bet par to stāsts citā reizē.

Foto: Agnese Leiburga

Pievieno komentāru

Dzīvesstils

Uz zz.lv pilno versiju